Lielā Haosa teorija

Lielā Haosa teorija
foto: MK-Latvija

Visos laikos ir bijušas populāras sazvērestības teorijas. To pamatā ir ir pārliecība, ka pastāv kāds centrs, kurš vada cilvēci savās interesēs. Tomēr, kļūstot par liecinieku tam, kas notiek lielajā politikā, es piedāvātu citu teoriju – Lielā Haosa teoriju.

Sazvērestības teorija būtu iespējama ideālā sabiedrībā, kuras locekļi nekad nekļūdās. Es tādus neesmu sastapis. Drīzāk šajā pasaulē veiksme uzsmaida tiem, kuri izprot pastāvošo haosu un veikli to izmanto savās interesēs. Tas ir tuvāk patiesībai.

Ja esat ieskatījušies tikko ievēlētu lielo valstu prezidentu sejās, tad būsiet ievērojuši apjukumu. It kā cilvēks uzzina kaut ko tādu, kas radikāli apgāž viņa priekšstatus par sabiedrības pamatiem.

Ko viņi uzzina? Viņi uzzina, ka pasaule, kuru esam pieraduši redzēt organizētu, sakārtotu un vadāmu, tāda nemaz nav. Sabiedrības struktūra kļūst komplicētāka, procesi – neparedzamāki un mazāk vadāmi. Tāpēc līderus, kamēr tie pierod pie jaunajām atklāsmēm, nospiež baiļu sajūta: viņi atbild par procesiem, kurus daļēji vai pilnībā nekontrolē.

Valstu līderiem jāvada gigantiskas mašīnas,  bet vadīšanas iespējas ir ierobežotas. Tāpēc ļoti iespējamas ir sadursmes, un ne jau tāpēc, ka politiķi to gribētu, bet gan tāpēc, ka bieži vien no sadursmes nav iespējams izvairīties.

Politiķu traģēdija ir faktā, ka nevienam nevar to izstāstīt. Viņš ir ievēlēts par valsts vadītāju, un visi gaida no viņa rezultātu. Arī pats topošais līderis priekšvēlēšanu kampaņas laikā stāstīja, ka viņš visu izmainīs.

Problēmu precīzi aprakstīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers: “Mēs zinām, kas ir jādara, bet nezinām, kā pēc tam varam tapt ievēlēti atkārtoti.” Tāpēc, lai tiktu ievēlēti, politiķi uzsāk dubultspēli: vienu sabiedrībai, otru – lai mēģinātu izvairīties no briesmām, kuras redz viņi, bet neredz viņu vēlētāji.

Ievēlēšanas panākšanai tiek pielietoti dažādi paņēmieni. Piemēram, politiķi piesavinās sev pozitīvas pārmaiņas, kuras notiktu arī bez viņu piedalīšanās. To mēs varam novērot šobrīd Eiropā. Tas ir veids, kā uzturēt savu popularitāti bez nopietnām reformām. Tas ir labi stabilos laikos, bet, līdz ar krīzes iestāšanos, tādam politiķim ir grūti attaisnot sevi. Sabiedrībai ir grūti noticēt, ka krīze nav iestājusies līdera dēļ, jo viņš pats agrāk visus pārliecināja, ka pat saullēkts ir viņa pārziņā. Ilūzija, kura viņam palīdzēja labajos laikos, gremdē krīzes situācijā.

Tomēr tas nenozīmē, ka viņš neko nevar izdarīt. Līderim ir vara, kura, lai arī ir ierobežota, tomēr ir resurss, kura nav vienkāršam valsts pilsonim. Gudra politiķa uzdevums – mēģināt izprast šīs pasaules sarežģītību un haotiskumu un, ar viņa rīcībā esošo varu un resursiem, mēģināt noturēt balansā stāvokli starp pilnīgu haosu un totalitāru kārtību. Abas šīs galējības ir cilvēcei bīstamas.

Daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības, no tā, kā mēs izprotams notikumus sev apkārt un reaģējam uz rūgto patiesību. Izceļot tos, kuri mums saldi glaimo un dzenot prom citus, kuri mēģina vērst uzmanību uz problēmām, mēs gatavojam sev lielas nepatikšanas.

Ja kāds ir pārliecināts, ka dzīvo paredzamā sabiedrībā, tad šis cilvēks, dzīvojot, piemēram, XX gadsimtā, būtu varējis pareģot divus pasaules karus, daudzas revolūcijas, Lielo Depresiju, valstu sabrukumu vai veidošanos. Mēs varētu teikt, ka mūsu priekšā stāv orākuls. Šādam gaišreģim būtu grūti domāt pozitīvi, zinot kādi pārbaudījumi sagaida sabiedrību un noticēt, ka politiskie līderi ir supermeņi, kuri novērsīs katastrofas.

Amerikāņu domātājs Frensiss Fukujama 90-jos gados, komunistisko režīmu sabrukšanas iespaidā, uzrakstīja grāmatu “Vēstures beigas jeb pēdējais cilvēks”, kurā jūsmīgi apgalvoja, ka pienākušas vēstures beigas un ka liberālā demokrātija ir tās kronis. Tā, lūk, esot visstabilākā iekārta, kas nodrošina uzplaukumu un attīstību. Šodien Fukujamas tēzi atceras vienīgi tāpēc, lai pasmietos par viņa naivumu. Cilvēce nekad neapstājas, tā vienmēr ir kustībā. Pretējā gadījumā mēs joprojām sajūsminātos par kapļa izgudrošanu.

Mūsu pasaule kļūs par drošāku vietu, ja mēs atzīsim tās sarežģītību un neviennozīmību, ja liksim politiķiem atklāt mums visu patiesību, lai cik rūgta tā būtu. Savu trūkumu atzīšanā ir liels spēks. Spēks, kurš palīdzēs mums pārdzīvot pārbaudījumus un turpināt attīstību.

Comments
Share
Office