Eiro (ne)dienas

Eiro (ne)dienas
foto: Facebook

Pagājuši 20 gadi kopš eiro ieviešanas. It kā būtu laiks pierast, bet daudzas valstis iestājas par vienotās valūtas atcelšanu, vēl citas nesteidzas tai pievienoties. Hroniskas nepabeigtības dēļ eiro projekts nesniedz tās priekšrocības, kuras varētu sniegt un rada problēmas, kuru dēļ var sabrukt ne tikai pati vienotā valūta, bet arī Eiropas Savienība.

Kad pēc vienotās valūtas ieviešanas fanfaras bija noklusušas, speciālisti pievērsa uzmanību, ka līdz ar eiro izzuda viens ļoti svarīgs mehānisms. To var labi redzēt Vācijā un Grieķijā. Vācu ekonomika ir daudz efektīvāka par grieķu. Tas rezultējas faktā, ka vācieši grieķiem pārdod vairāk preču un pakalpojumu, nekā grieķi vāciešiem. Galu galā nauda aizplūst no grieķu ekonomikas uz vācu.

Tāds disbalanss nevar pastāvēt bezgalīgi. Ja minētajās valstīs būtu atšķirīga valūta, tad grieķu drahma kļūtu lētāka, bet vācu marka – dārgāka. Līdz ar to vācu preces Grieķijā kļūtu dārgākas, un tās pirktu mazāk, bet grieķu preces un pakalpojumi – lētāki, tāpēc tos biežāk pirktu Vācijā. Sistēma tādā veidā līdzsvarotos.

Ja abās valstīs ir viena un tā pati valūta, tad viegla atgriešanās līdzsvarā kļūst neiespējama. Pagājušajā desmitgadē no Grieķijas aizplūda nauda, caurums pletās plašumā, to lāpīja ciet ar lētiem kredītiem. Kad pasaules finanšu krīzes dēļ bija jāatsakās no iespējas aizņemties, Grieķijas ekonomika iekrita bedrē, no kuras līdz pat šim brīdim nav spējusi izrausties ārā.

Grieķijas glābšanā bija jāiesaistās visiem. Neskatoties uz īslaicīgo atvieglojumu, pamatproblēma netika atrisināta. Briest kārtējais nepatīkamais pārsteigums ar trešās lielākās eirozonas ekonomikas -Itālijas – piedalīšanos.

Itālija nav Grieķija. Ja itāļu ekonomika sabruks, sekas būs graujošas. Arī Itālija izjūt disbalansu finanšu un tirdzniecības jomā ar Vāciju un citām Ziemeļeiropas valstīm. Ja to nevar sakārtot ar valūtas kursa izmaiņām, ir ievērojami jāsamazina valsts izdevumi, tostarp algu un pensiju jomā.

Diemžēl Itālijā vēl nav piedzimis spēkavīrs, kurš varētu ko tādu īstenot. Vēl bez tam pie varas ir nākusi populistiskā “Pieczvaigžņu kustība”, kura, gluži pretēji, iestājas par izdevumu palielināšanu. Kustības pārstāvji jau ir nonākuši konfliktā ar Eiropas Komisiju budžeta deficīta apjoma dēļ. Savā laikā “Pieczvaigžņu kustības” līderi aicināja sarīkot Itālijā referendumu par izstāšanos no eirozonas, lai līdz ar nacionālās valūtas atgriešanos izrautos no apburtā loka.

Lai apjaustu potenciālās katastrofas apjomus, jāparaugās uz reālā laika maksājumu sistēmu TARGET 2, caur kuru Eiropas Monetārās savienības ietilpstošās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu centrālās bankas kopā ar Eiropas Centrālo banku (ko apzīmē kā “Eirosistēma”) īsteno kopīgu monetāro politiku un veicina eiro maksājumu sistēmas darbību. Citiem vārdiem runājot, naudai pārplūstot no vienas valsts uz citu, rodas vienas valsts centrālbankas parāds pret citas valsts centrālbanku.

Šodien Itālijas centrālā banka ir parādā citu valstu centrālbankām pustriljonu (492 miljardus) eiro! No otras puses, Vācijas centrālās bankas aktīvos “uz papīra” ir gandrīz triljons (942 miljardi) eiro. Parādnieku sarakstā, vēl bez Itālijas, ir Spānija (mīnus 400 miljardi) un citas valstis, tostarp arī Latvija (mīnus 7 miljardi eiro). Starp citu, Igaunijai šāda parāda nav.

Tagad stādīsimies priekšā notikumu gaitu, ja Itālija pieņems lēmumu izstāties no eirozonas. Formāli Itālijas centrālajai bankai būs jāatdod pustriljonu liels parāds jeb teju 30% IKP. Pats interesantākais ir tas, ka valstij tas obligāti nemaz nav jādara.

Kas notiks ja itāļi, pamājuši ardievas, aizies nenorēķinājušies? Eiropas Centrālajai bankai nāksies sadalīt Itālijas parādu starp palikušajām ES dalībvalstīm (tostarp arī Latviju). Visvairāk cietīs Vācijas centrālbanka, zaudējot 140 miljardus eiro, Francija – 111 miljardus, bet Spānija – 69 miljardus eiro. Latvijas centrālbankai nāktos maksāt ap 700 miljoniem itāļu parāda. (Aprēķini atbilst tekošajai situācijai). Turklāt neaizmirsīsim, ka parāds krājas.

Ik pa laikam vācu politiskajā vidē izskan viedoklis, ka Vācijai vajadzētu izstāties no eirozonas, kamēr disproporcija nav kļuvusi vēl lielāka. Izstājoties Vācija var pieprasīt no eirozonas valstu centrālbankām aptuveni triljonu eiro…

Eiro ir jaudīgs vienotas valsts – Eiropas Savienoto Valstu – instruments. Tā kā neviens nevēlas šo valsti radīt, eiro kļūst nevis par priekšrocību, bet par problēmu. Šīs grūtības draud sašķaidīt Eiropas Savienības galvu. Problēma būtu ar steigu jārisina. Diemžēl ES līderi, kā parasti, aizspieduši acis un ausis, cer izsprukt neskarti.

Comments
Share
Office