1999. gada notikumi Dienvidslāvijā. Sagrautās ilūzijas

1999. gada notikumi Dienvidslāvijā. Sagrautās ilūzijas
No kreisās uz labo pusi: Aleksejs Gromiko – “Vienotās Krievijas” partijas prezidija ārlietu ekspertu grupas priekšsēdētājs (Andreja Gromiko mazdēls); Aleksandrs Fomenko (“Vienotā Krievija); Andrejs Mamikins; Andrejs Kļimovs – Krievijas Federācijas Padomes Ārlietu komitejas piekšsēdētāja vietnieks; Aleksejs Kondratjevs – Krievijas Federācijas Padomes Izglītības, zinātnes un kultūras komitejas biedrs; Jevģēnijs Primakovs – Krievijas Valsts Domes Ārlietu komitejas biedrs (Krievijas ekspremjera Jevģēnija Primakova mazdēls)

Eiropas Parlamenta deputāta Andreja Mamikina 

runas teksts starptautiskajā konferencē “Divdesmit gadi 

pēc Dienvidslāvijas bombardēšanas — Eiropas 

drošības stundas XXI gadsimtā”.

Cienījamie konferences dalībnieki!

Dažu ģeopolitisko notikumu sekas var atbalsoties pēc vairākām desmitgadēm. To nevar nosaukt par “tauriņa efektu”, kurš sakustina spārnus Indijā un

pēc pāris  gadiem notikumu ķēde, ko izraisa spārnu vēziens, rezultējas tornado Alabamā. Šādu notikumu ietekmi var salīdzināt ar vulkānu izvirdumu,

kurš ilgstoši maina  klimatu uz planētas. Šajā gadījumā ģeopolitisko klimatu.

  1. gada kampaņas laikā Dienvidslāvijā NATO dalībvalstis nosūtīja citām pasaules valstīm vairākus signālus.
  • NATO nav tikai militāra alianse.
  • NATO var darboties trešo valstu teritorijā bez ANO Drošības padomes piekrišanas.
  • Ja ir interese par militāro iejaukšanos, tad NATO vai tās biedri vienmēr atradīs iemeslu intervencei.

Tam bija liela psiholoģiskā ietekme uz trešajām valstīm 2 iemeslu dēļ:

  • Bija sagrautas ilūzijas par jaunās pasaules kārtības raksturu pēc PSRS sabukuma un Varšavas bloka.
  • NATO militārās akcijas laikā Dienvidslāvijā šīs valstis iztēlojās sevi un uzdeva jautājumu: “Kas notiks, ja nākamie būsim mēs?” Militārā intervence Irākā, Lībijā, Afganistānā un notikumi Sīrijā apstiprināja šīs bažas atkārtoti.

Šīs valstis secināja, ka visiem spēkiem jāturas pretī NATO un ASV. Lai to varētu īstenot, ir nepieciešama stipra

armija, jāveido jaunas alianses un jāpalīdz tām valstīm, kuras pakļautas spiedienam. Tieši tādus procesus mēs šodien varam novērot.

Militārā akcija Dienvidslāvijā sagrāva paļāvību. Pēc PSRS sabrukuma bija ilūzija, ka iespējams radīt kaut ko citu, nevis tikai spēka līdzsvaru. 1999. gadā šī ilūzija

izzuda. Visiem tika parādīts, ka stiprais ir tas, kurš raksta noteikumus, bet vājākajam ir jāpakļaujas, un vienīgais veids būt taisnīgam, ir būt stipram.

Rietumu valstis, pirmkārt Amerikas Savienotās Valstis, nespēja turēties pretī kārdinājumam. Tās mēģināja izmantot uzvaru Aukstajā karā, nevis tāpēc lai

reformētu pārnacionālo starptautisko attiecību sistēmu, bet mēģināja izveidot vienpolārās pasaules sistēmu. Viņi centās kļūt par to stipro, kurš diktē noteikumus

pārējiem. Viņu rīcība satrauca daudzus, un līdz ar to labvēlīgais mirklis jaunu partnerattiecību sistēmas izveidei starptautiskajās attiecībās bija zaudēts. 90. gados

bija iespējams reformēt ANO, celt organizācijas efektivitāti un nozīmi starptautisku konfliktu atrisināšanā. Pēc 1999. gada notikumiem cerības par ANO reformu

ir izgaisušas.

Tieši tolaik sabiedrības noskaņojums Krievijā ļoti izmainījās. Tas kļuva par vienu no faktoriem, kas noteica ne tikai Vladimira Putina varas vektora virzienu,

bet arī daudzas Krievijas ārpolitiskās aktivitātes pēdējo 20 gadu laikā. Arī Ķīna un citas valstis ieviesa izmaiņas savā ārējā un iekšējā politikā.

Godātie konferences dalībnieki!

Šāda mēroga satricinājumi ģeopolitikā nepazūd bez pēdām. Visam ir sava cena. Tādēļ 1999. gada notikumi Dienvidslāvijā neapšaubāmi ietekmēja un turpinās

ietekmēt XXI gadsimta pasaules drošības politikas arhitektūru. Uzticībai un paļāvībai piemīt trausls psiholoģiskais līdzsvars. Tas pastāvīgi jāstiprina gan ar

maziem, gan lieliem labas gribas aktiem. Šo līdzsvaru ir ļoti grūti radīt, un to ir ļoti viegli sagraut.

Comments
Share
Office